Stāstu, kāpēc es vairs neaicinu ciemos draugus un radiniekus – tam ir savi iemesli, kas liek aizdomāties

Ar gadiem sapratu, ka ciemiņi mājās ne vienmēr nes prieku – tieši tāpēc nolēmu vairs neaicināt draugus un radiniekus, un šis lēmums mainīja daudz ko.

Mēs bieži esam pieraduši: ja viesi nāk, tad galdam jālūst, mājai jābūt kārtīgai un saimniecei – nogurušai jau pirms svinībām. Pat vienkārša tējas iedzeršana pārvēršas par vairāku dienu gatavošanos. Es to piedzīvoju gadiem ilgi un vienā brīdī sapratu – vairs tā nevēlos.

Es pieņēmu lēmumu pārtraukt aicināt ciemos gan draugus, gan radiniekus. Un tam ir vairāki iemesli, par kuriem vēlos pastāstīt.

Kad gaidi viesus, māja jāiztīra līdz spīdumam, jāsarūpē ēdieni un dzērieni. Bieži vien jau vairākas dienas iepriekš skraidu pa veikaliem, vāru un cepu, tikai lai galds būtu bagātīgs. Un pašā pasākuma dienā mostos agri, lai vēl sakoptu visu līdz pēdējam sīkumam. Tāds “prieks” beidzas ar nogurumu, nevis svētku sajūtu.

Ne visi viesi uzvedas pieklājīgi. Dažiem ir sajūta, ka atnākot ciemos, viņi drīkst darīt jebko. Reiz kāda paziņa atvēra manu skapi un sāka mērīt drēbes! Citi neuzmanīgi lien ledusskapī un ņem, ko vēlas. Tādas situācijas atstāj nepatīkamu pēcgaršu un liek domāt – vai vispār vērts aicināt?

Arī ar radiem ne vienmēr ir vienkārši. Ir bijis, ka ciemiņš sēž līdz pusnaktij un neliekas ne zinis par mājieniem, ka laiks doties prom. No tā bieži vien izveidojas neērta atmosfēra. Tieši pateikt “ej mājās” es nevaru – pārāk nepieklājīgi. Bet klusībā nemierīgi sēžu un gaidu, kad beidzot palikšu viena.

Ir arī cits stāsts – kad radi atved līdzi bērnus, iepriekš nebrīdinot. Vienreiz viesu bērns nejauši izmeta manu telefonu uz grīdas, un ekrāns saplīsa. Protams, neviens par zaudējumu neatbildēja. Pat ja nekas nesaplīst, bērni mājā skraida, grābj visu, kas pagadās, un rada lielu nemieru.